Lieldienas Spānijas un Portugāles robežzemē Estremadurā

Vai zinājāt, ka Estremaduras nosaukums attiecināms uz reģioniem divās kaimiņvalstīs un turklāt tie neatrodas līdzās? Portugāles Estremadura ir vēsturiska province, kas atradās Atlantijas okeāna krastā, valsts centrā un iekļāva Lisabonu un apkārtējās apdzīvotās vietas no Nazares līdz Setubalai (tā kā administratīva vienība atdzima diktatora Salazara laikos pagājušā gadsimta vidū). Savukārt, Spānijas Estremadura ir autonoms apgabals, kas robežojas ar Andalūziju dienvidos un Portugāli rietumos. Nosaukums radies no fakta, ka savulaik abas šīs vietas tika uzskatītas par galējo rietumu zemēm un kristīgās pasaules robežu, tātad ar to domājot pierobežas teritorijas.

Spānijas Estremaduras ziemeļu robežu veido gandrīz nepārtrauktas kalnu grēdas Sierra de Gredos un Sierra da Gata ar virsotnēm, kas sasniedz gandrīz 2500m augstumu. Dienvidos salīdzinoši zemā Sierra Morena atdala to no Andalūzijas. Estremaduras augstieni no austrumiem uz rietumiem sadala kalnu grēdas ar Težu upi ziemeļos un Gvadiānu – dienvidos. Šīs divas reģiona daļas tiek sauktas par Augšējo Estremaduru (kur atrodas Kaseresa) un Lejas Estremaduru (kur atrodas Badahosa). Te plešas plaši, viegli viļņoti līdzenumi, ko pavasarī pārklāj dzeltenu puķu paklāji, bet vasarā saule nežēlīgi izdedzina brūnā tuksnesī.

Lai gan klimats vasarā ir karsts, kalnu virsotnes no novembra klāj sniegs, ziemas parasti nav bargas un zeme ir auglīga. Tāpēc lielākā daļa šī reģiona iedzīvotāju, kuri dzīvo ārpus pilsētām, ir nodarbināti lauksimniecībā, audzējot tabaku, tomātus, papriku un rīsus. Senākos laikos galvenā nozare bija aitkopība, bet starptautiskā konkurence piespieda zemniekus pārorientēties uz cūkkopību, jo ozolu, dižskabāržu un kastaņu meži apgādāja dzīvniekus ar bagātīgiem pārtikas krājumiem, bet slavenais Ibērijas melno rukšu bekons, šķiņkis un svaigā cūkgaļa kļuva visā pasaulē pazīstama eksporta prece.

Diemžēl abi potenciālie tirdzniecības ceļi – upes - uz Atlantijas okeānu plūst pa gadsimtiem naidīgu teritoriju. Arī Estremadurā dzimušie slavenie pasaules iekarotāji – Kortess, kurš pakļāva Meksiku un Pizarro, kurš atklāja Peru – nenesa labklājību tieši savai provincei. Sāpīgs sitiens reģiona ekonomikai pēc Ibērijas pussalas arābu iekarotāju atspiešanas uz dienvidiem, bija arī ebreju un mauru izraidīšana. Tāpēc šī Spānijas daļa dzīves līmeņa ziņā vienmēr iepalika kaimiņiem.

Mūsdienās apmēram pusi no Estremaduras industriālās vērtības veido enerģētiskais sektors - te tiek saražota četras reizes vairāk enerģija nekā reģions patērē. Tas iespējams pateicoties hidroelektrostacijām uz Težu un Gvadianas upēm, diviem atomelektro stacijas reaktoriem un diviem pašiem lielākajām (un pirmajiem) solārajiem parkiem Eiropā. Bezdarbu reģions cer mazināt ar litija jonu bateriju ražotnes darba uzsākšanu – bagātīgas litija iegulas atrastas turpat Estremadurā.

Abas Estremaduru veidojošās provinces – Badahosa un Kaseresa - ir lielākās Spānijā. Tajās apskatāmas pilsētas ar bagātu kultūras mantojumu, kas saglabājies no seno romiešu un mauru iekarojumu laikiem.

Badahosa ir lielākā no reģiona apdzīvotajām vietām un mauri to uzcēla pakalna galā 7. gadsimtā. Ja pilsētas centru veido vecpilsēta ar arābu arhitektūrai raksturīgajām celtnēm, tad nedaudz ārpus tās atrodas 12. gadsimtā būvētā citadele, kura ir viena no lielākajām Spānijā un kurā varēja izmitināt visus pilsētas iedzīvotājus. Neapskatītus nedrīkst atstāt plašos laukumus, parkus un šaurās ielas ar greznām turīgo iedzīvotāju mājām, kas tik raksturīgi šīs valsts pilsētplānošanā, Svētā Jāņa Kristītāja katedrāli ar zvanu torni, kā arī moderno pilsētas daļu, kuras dzīvīgumu neapšaubāmi papildina viena no četrām Estremaduras universitātēm. Vakaros pilsētas centrs no augstākajiem skatu punktiem nodrošina burvīgus skatus gan uz Gvadiānas upi, kas to šķērso, gan saulrietus, kuru pēdējie stari kavējas pāri milzīgiem plašumiem jau Portugāles pusē.

Kaseresa un Merida ir divas pilsētas, kas iekļautas UNESCO pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā pateicoties to bagātīgajam vēsturiskās arhitektūras mantojumam.

Meridā, kas ir Estremaduras galvaspilsēta, atrodas viens no Eiropas ievērojamākiem romiešu būvniecības objektiem – ietverot gigantisku teātri, Diānas templi, Trajāna arku, amfiteātri, divus akvaduktus un tiltu. Pilsētā interesentiem pieejama arī Romiešu Mākslas muzeja ekskpozīcija. Romiešu dibināta 25. gadā pirms Kristus, lai būtu, kur izmitināt karagājienu veterānus, Merida vēlāk kļuva par Lusitānijas galvaspilsētu. Pilsētā saglabājušās visu to tautu pēdas, kuras savulaik te bija apmetušās - gan vestgotu kultūras dārgumi, kas apskatāmi Santa Klaras baznīcā izvietotajā Vestgotu Mākslas muzejā, gan klasiska arābu citadele Alkazaba, kurai bija jāaizsargā musulmaņu gubernatorus no pilsētas iedzīvotāju sacelšanās. Mūsdienu Meridas dzīvi, tāpat kā Badahosu, ietekmē universitātes studentu pilsētiņas iedzīvotāju mundrais gars.

Kaseresu romieši nodibināja deviņus gadus pirms Meridas, tomēr pilsētas „zvaigžņu stunda” nāca līdz ar mauriem un Viduslaikiem. Kasaresā atrodas viens no pilnīgākajiem viduslaiku kvartāliem Spānijā, kuru veido gleznainas bruģētas ielas ar mauru ēkām, skatu torņiem, reliģiskajiem objektiem un renesanses pilīm. Te atrodas otrā lielākā ūdens cisterna pasaulē, ebreju kvartāls, romiešu apmetņu paliekas. Te tika filmēti seriāla „Troņu spēles” kadri. Tāpēc senās spāņu kultūras faniem Kaseresas pilsētas apmeklējums ir obligāts.

No Kaseresas ved svētceļnieku ceļš (t.s. Sudraba ceļš) uz Santjago de Kompostelu.

Estremadura ir labākā Spānijas vieta tiem, kam patīk lauku ainavas un nodarbes brīvā dabā. Te atrodas divi Nacionālie parki ar simtiem kilometru neapdzīvotām teritorijām, ar pasakainām ainavām, neskartiem un aizsargātiem Vidusjūras tipa mežiem, pastaigu takām, putnu vērošanas torņiem un laivošanas iespējām.

Gardēži, savukārt, tiek laipni gaidīti uz Ibērijas melno cūku vītinātā šķiņķa un Spānijas pazīstamākā aitas piena siera nobaudīšanu.