Starp Amalfi un Čilento piekrastēm - Salerno novembrī

Salerno

Salerno ir osta un galvaspilsēta tāda paša nosaukuma Dienviditālijas provincei Tirēnu jūras piekrastē, ar turpat pusotra simta tūkstošu iedzīvotāju un ideālu atrašanās vietu, lai dotos apskatīt Amalfi piekrastes mazos ciematiņus vai Kapri uz vienu pusi un Paestrumu vai Čilento krastu – uz otru pusi. Atšķirībā no tūristu pārpildītā Amalfi krasta, Salerno apdzīvo paši itālieši, ar visām no tām izrietošajām pozitīvajām sekām – autentiskāku dzīves veidu, kultūru un ēdienu, kā arī vietējiem domātām cenām veikalos.

Tūristi, kas ierodas pilsētā, bieži vien vispirms pamana slaido palmu aleju, kas kā zaļš koridors ved gar krastmalu divu kilometru garumā. Piekrastes promenāde ir iecienīta vieta, kas tika sākta veidot pagājušā gadsimta sākumā, attīrīta no Vezuva pelniem pagājušā gadsimta vidū un, vietējo uzskatā, ir viena no labākajām pastaigu vietām ne tikai pilsētā, bet visā Dienviditālijā. Krastmalas galā atrodas Salerno Jūras stacija – 2016. gadā pabeigta futūristiska, austeres veida celtne ar izliekumiem un pagarinātām jumta malām. Savukārt, 2021. gadā tepat tika atklāts lielākais piejūras laukums Itālijā – trīsstūrveida Piazza della Liberta, kas savieno Jūras staciju, apkārtējos vēsturiskos pieminekļus un pašu Tirēnu jūru.

Taču īstā Salerno sākas tur, kur šaurās ieliņas sāk vīties kā sudrabaini pavedieni starp mājām, kas piedzīvojušas vairāk gadsimtu nekā lielākā daļa valstu.

Pilsētas vēsture aizsākās pāris gadsimtu pirms Kristus, kad Salerno bija Romas kolonija, ko izmantoja tirdzniecībai un militāriem mērķiem. Pēc Romas impērijas krišanas tā kļuva langobardu galvaspilsēta, tad iekļāvās Benevento hercogistē, pēc tam pārgāja pie lombardiem un vēlāk – pie normaņiem.

Īpaši plašu ievērību ieguva XII – XV gadsimtos, kad Salerno darbojās slavenā Medicīnas skola, kuras dēļ to dēvēja par Hipokrāta pilsētu. Pēc tam, iekļaujoties Neapoles karalistē un vēlāk- vienotajā Itālijā, tā varbūt nekad nebūtu kļuvusi tik pazīstama, ja ne globālais tūrisma bums ar Itāliju nemainīgi pirmajā apmeklētāko valstu trijniekā un pelnīti – pasakaina daba, saglabātas kultūrvēsturiskās liecības, itāliešiem tipisks dzīves veids.

Ko apskatīt?

Salerno jeb Sv. Mateja katedrāli, kas atrodas Alfano I laukumā un uzbūvēta pagājušā gadu tūkstoša sākumā. Veltīta Sv. Matejam, kurš tiek uzskatīts par vienu no četriem Svēto rakstu autoriem un kura pīšļi apglabāti zem altāra. Katedrālē apbrīnojami labi sadzīvo romāņu, islāma un baroka stila arhitektūra un māksla. Mūsdienās katedrāle ir arī pilsētas galvenais muzejs, kurā glabājas ne tikai pēdējos tūkstoš gados radīti mākslas šedevri, bet arī Salerno Medicīnas skolas dokumenti.

Rudžero pils, kas atrodas iepretim Katedrālei, sākotnēji piederēja Dženovēzes dzimtai. Pēc restaurēšanas darbiem XIX gadsimtā, tā kļuvusi par galveno pilsētas izstāžu zāli.

Pilsētas vēsturiskajā centrā atrodas Dženovēzes pils - vēlīnā baroka piemineklis. Bagātā dzimta to iegādājās no Karmelītu ordeņa, kurš to nespēja uzturēt. XVIII gadsimtā pili restaurēja un kādu brīdi tajā bija izvietota pilsētas universitāte.

Svētās Sofijas monumentālais komplekss tika uzcelts X gadsimtā un sākotnēji tas kļuva par Benediktiešu ordeņa pirmo klosteri. Vēlāk tas tika izmantots pilsētas tiesas un pēc tam – skolas vajadzībām. Šeit jāpiemin t. s. Velna akvedukts, ko, kā stāsta leģenda, ar dēmonu palīdzību uzbūvēja vienas nakts laikā benediktiešu klostera vajadzībām. Vēl mūsdienās vietējie iedzīvotāji stingri neiesaka stāvēt zem akvedukta viduslaiku arkām pēc tumsas iestāšanās – pazudīs veiksme!

Minervas dārzs, kas atrodas pilsētas centrā un tika izveidots viduslaikos, Salerno Medicīnas skolas vajadzībām. Šeit tolaik atradās plaša ārstniecībā izmantojamo augu kolekcija. Pilsētas pārziņā dārzs nonāca pēc II Pasaules kara, kad tas tika pienācīgi sakopts, bet augu kolekcija – papildināta.

Merkatello parks, kas atrodas Salerno austrumu daļā, ir atzīts par vienu no lielākajiem Itālijā. Tas karstajās vasarās kļūst par vietējo iedzīvotāju iemīļotu uzturēšanās vietu.

Tirdzniecības jeb Tirgoņu iela –vieta, kuru no pilsētas pirmsākumiem apdzīvoja tirgotāji un kas apmeklētāju daudzskaitlīgumu nav zaudējusi arī mūsdienās. Tā ir dīvains izstāžu, tirgus stendu un mazu veikaliņu sajaukums, no kurienes bieži sākās pilsētas izpēte.

Salerno ārpusē jāapskata Areči cietoksnis, ko uzbūvēja Lombardijas grāfs Areči II 263m virs jūras līmeņa brīdī, kad Salerno kļuva par Lombardijas galvaspilsētu. Vairākus gadsimtus milzīgais aizsardzības komplekss bija nodots aizmirstībai, bet, pēc atjaunošanas, te var izpētīt seno ieroču, monētu un keramikas kolekcijas, nemaz nerunājot par pasakainu skatu pār plašu apkārtni.

FlyMeAway iesaka

Kazertas Karaliskā pils

Burbonu Karaliskās pils būvniecība tika uzsākta XVIII gadsimtā. Ar pieciem stāviem, 1200 istabām, 1742 logiem, 34 kāpnēm, 1026 kamīniem, bibliotēku, teātri un četriem iekšpagalmiem, tā ir lielākā karaliskā pils pasaulē, kas radusies viena orģināla projekta rezultātā.

Iekļaujot UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā, tā tika raksturota kā „ baroka laikmeta iespaidīgās mākslas gulbja dziesma...”

Projektu 1752. gadā sāka Neapoles karalis Kārlis III sadarbībā ar itāļu arhitektu Luidži Vanvitelli. Arhitekts par paraugu bija ņēmis Versaļas pili un līdzīgi tai, atrisināja daudzās problēmas, kas bija saistītas ar karaļa un viņa galma, valdības kā arī Neapoles un Sicīlijas politiskās un kultūras elites uzturēšanos milzīgā ēkā ar mazas pilsētas sociālo struktūru.

Pili ieskauj 120 hektāru liels baroka stila dārzs ar alejām, strūklakām, kas piepilda katra savu baseinu, kaskādēm, platu, taisnu kanālu, kas izskatās, ka sniedzas bezgalībā, klasiskām antīkām skulptūrām un savu Botānisko dārzu.

Pils ir pilnīga un majestātiska, tāpēc tā noteikti jāredz!

Pompeji

Vulkāna Vezuvs divu dienu ilgušā izvirdumā sagrauta un daļēji pelnos aprakta antīkās Romas pilsēta, kas atrodas līdzās Neapolei, Pompei komūnas teritorijā. Kopā ar no tās netālu esošo kaimiņu pilsētu Herkulāna, Pompeiji tika pilnīgi nodedzināta un aprakta zem vairāk nekā 18 m biezas vulkānisko pelnu kārtas 79. gadā pirms Kristus. Pilsēta tika nejauši uzieta 1748. gadā, un, kopš tā laika nepārtraukto arheoloģisko izrakumu rezultātā, ir atklāts pilnīgs ieskats Romas impērijas pilsētas ikdienas dzīvē. Pompeii ir viena no tūristu visapmeklētākajām vietām Itālijā – ikgadu vairāk nekā 2,5miljoni. Tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Amalfi piekraste

Amalfi piekraste atrodas Solerno provincē un šajā nosaukumā ir ietverta jūras piekrastes josla Sorento pussalas dienvidu daļā no Pozitano līdz pat Vietri Sul Mare. Slavena ar savu izroboto krastmalu, gleznainajām pilsētiņām, brīnišķīgajām pludmalēm un dabasskatu dažādību, tā iekļauta UNESCO Pasaules vēsturiskā mantojuma sarakstā.

Positano

Maza, kalnu ieskauta pilsētiņa Amalfi piekrastē. Viduslaikos tā bija osta un uzplauka 16. - 17. gadsimtā. 19. gs. beigās vairāk nekā 50% Positano iedzīvotāju emigrēja, lielākoties, uz Austrāliju. Pagājušā gadsimta otrajā pusē tā sāka piesaistīt tūristus, īpaši pēc amerikāņu rakstnieka Dž. Steinbeka publicētās esejas par Positano. Šeit jāapskata Santa Maria Assunta baznīca un Melnās Madonnas ikona, kuru, kā stāsta leģenda, pirāti nozaguši Bizantijā. Jānobauda arī populārais alkoholiskais dzēriens Albertissimo, vienīgajā vietā, kur to pasniedz - mazā bārā L’alternativa, kas atrodas pilsētiņas ostā.

Sorento

Neliela Kampānijas pilsētiņa ar 16 500 iedzīvotājiem, no kuras paveras plašs skats pāri Neapoles līcim uz Neapoli, Vezuvu un Kapri. Sorento klintis, antīkās villas un luksusa viesnīcas saistījušas šeit ne vienu vien slavenību - pilsētu apmeklējuši Bairons, Kīts, Gēte, Ibsens, Valters Skots, kā arī Enriko Karuzo un Lučiano Pavaroti. Sorento tāpat kā Kapri ir pazīstama ar limončello-alkoholisku dzērienu no citrona, cukura, spirta un ūdens. Šeit tiek audzēti arī rieksti, olīvas, citrusaugļi un vīnogas.

Amalfi ir neliela, šarmanta piekrastes pilsētiņa, kas izvietojusies dziļas aizas vidū Monte Cerrato kalna pakājē. Ievērojamākais apskates objekts ir Sv. Andreja katedrāle no 11. gs. Pilsēta ir iekļauta UNESCO Pasaules vēstures mantojuma sarakstā.

Maiori. Pilsēta un komūna Amalfi piekrastē. Kūrorts un populāra tūristu apmeklējuma vieta jau no Romas impērijas laikiem. Maiori ir pati garākā nepārtauktu pludmaļu līnija visā Amalfi piekrastē.

Kapri

Kapri ir Itālijai piederoša sala Neapoles jūras līča dienvidos. Tā ir Neapoles provinces daļa. Kapri pilsēta ir lielākā salā un Kapri municipalitātes centrs. Otra salas komūna – Anakapri- atrodas kalnos, salas Rietumos. Arheoloģiskie izrakumi pierāda, ka sala bijusi apdzīvota jau no Neolīta un Bronzas laikmeta. Kapri savos darbos pieminējuši daudzi pazīstamākie grieķu un romiešu ģeogrāfi un vēsturnieki, kuri norādījuši, ka sala kādreiz bijusi kontinenta satāvdaļa, un ka to pirmie sākuši apdzīvot no Joniešu salām atbraukušie grieķi. Salu bija iecienījuši arī Romas imperatori. Tacits savos darbos piemin, ka šeit atradās 12 imperatoru villas. Tibērija Villa Jovis ir uzskatāma par vienu no vislabāk saglabātajām romiešu imperatoru villām Itālijā. Pēc Rietumromas imperijas sabrukuma, Kapri kļuva par Neapoles domīniju. Salā esošie zvejnieku ciemati tika pakļauti nepārtauktiem pirātu uzbrukumiem. 16. gs. to divreiz sagrāba turku admirāļi, lai pievienotu Otomaņu impērijai. 1806. gadā salu sagrāba franču, pēc tam angļu karaspēks, kurš izveidoja šeit jūras spēku bāzi. 1808. gadā Murats to atguva un franču pārvaldījumā Kapri atradās līdz Napoleona ēras beigām.

1815. gadā, kad tā tika atdota Neapolē valdošajiem Burboniem. No 19.gs. otrās puses Kapri kļuva par Eiropas mākslinieku un aktieru iemīļotu atpūtas vietu. Virkne pasaulslavenu rakstnieku aprakstījuši salu savos darbos.

Mazā osta, Tragaras belvedērs, dabas takas Anakapri, Solaro kalna virsotne, Zilā grota, villas, kurās dzīvoja Romas imperatori un Aksels Munte – galvenie apskates objekti Kapri salā. Tomēr jāpiemin, ka elpu aizraujoši un pasakaini dabas skati vērojami gandrīz no ikvienas vietas šajā brīnišķīgajā, pēc citroniem smaržojošajā salā.