Vācijas vēstures šūpulis - Erfurte un Veimāra pavasara ziedonī

Tīringenes Federālās zemes administratīvais centrs un lielākā pilsēta Erfurte atrodas gandrīz pašā Vācijas geogrāfiskajā centrā, valsts vidusdaļā, vairāk nekā 300km uz dienvidrietumiem no Berlīnes.

Pirmo reizi minēta 724. gadā kā karaliskā rezidence un abatija, pilsēta saucās Erpesfurte – vieta pie Erpfes (tagad Gēras) upes brasla. Kā vienai no Franku impērijas galvenajiem tirdzniecības un administratīvajiem centriem, tai bija ievērojama nozīme Viduslaikos. Pilsētas tiesības Erfurtei tika piešķirtas 1250. gadā, bet XVI gadsimtā tā pievienojās Hanzas līgai. Šajā laikā Erfurte bija viens no galvenajiem Krāsu mēles (Isatis tinctoria) pārdošanas punktiem. Šis sinepju dzimtas augs plaši tika izmantots, lai no tā lapām iegūtu zilo krāsvielu. XIV gs beigās te tika atvērta trešā universitāte Vācijas teritorijā, kā arī notika vairākas vācu viduslaiku valstu karaļu tikšanās.

Mūsdienās Erfurte ir svarīgs transporta mezgls un tirdzniecības centrs, kuras apkārtnē ne tikai ražo metāla un elektro iekārtas, bet arī vāc puķu sēklas un konservē augļus un dārzeņus no plašajām dārzkopības saimniecībām, kuras senos laikos izveidojās klosteru paspārnē. Pilsētā jau gandrīz 300 gadus notiek dārzkopības izstāde un atrodas Dārzkopības muzejs.

Erfurte maz cieta II. Pasaules kara bombardēšanas laikā, tāpēc tā saglabājusi virkni savu vēsturisko objektu. Lielākā daļa no tiem atrodas 10 minūšu gājiena attālumā no Zivju laukuma, kas ir lielākais un skaistākais no Erfurtes laukumiem. Tajā krustojās Viduslaiku tirdzniecības ceļi un laukums bija izejas punkts uz apkārtējām mazpilsētām. Uz laukumu veras Renesanses stilā būvētā Rātsnama un pilsētas bagātāko pilsoņu namu fasādes.

Sv. Marijas katedrāle ir pilsētas simbols un viena no tās vecākajām celtnēm. Tā sākta būvēt XI gadsimtā un tajā apskatāmas ne vien burvīgas vitrāžas un freskas, bet arī skulptūru kompozīcija ar Dievmāti un bērnu, kā arī svečturis, kas ir pati vecākā bronzas skulptūra Vācijā. Katedrāle atrodas pakalnā un uz to ved plašas un iespaidīgas kāpnes.

Vēl viena ievērības cienīga ēka ir Vecā sinagoga, kurā labi redzamas XI gs. būvētās ēkas Viduslaiku struktūra. Eiropas senākajā ebreju dievnamā pagājušā gadsimta beigās tika atvērts muzejs, kurā var apskatīt „Erfurtes apslēpto mantu„ – monētu un dārglietu kolekciju, kas tika atrasta kādā no ebreju kvartāla ēku sienām.

Nevar nepieminēt arī Augustīniešu klosteri, kurā trīs gadus uzturējās Mārtiņš Luters, kā arī slaveno Tirgoņu tiltu, kas uzcelts XIV gs. sākumā un uz kura uzreiz tika uzbūvētas dzīvojamās ēkas, amatnieku darbnīcas un sīkumlietu bodītes, pārvēršot tiltu par iemīļotu vietējo iedzīvotāju un tūristu apmeklējuma vietu, kurai par godu katru vasaru norit īpaši svētki.

VEIMĀRA

Vācijas centrālās daļas pilsēta Veimāra ir vislabākais pierādījums tam, ka izmēram nav nozīmes. 65 tūkstošu apdzīvotajai pilsētai ir nenovērtējams devums Vācijas, Eiropas un visas pasaules kultūrā.

Veimāra atrodas 25km uz austrumiem no Erfurtes, Tīringenes Federālajā zemē, Ilmas upes krastos. Rakstos Veimāra pirmo reizi pieminēta 945. gadā, bet pilsētas statusu ieguva – 1348.gadā. Agrajos Viduslaikos tajā dzīvoja Veimāras grāfi, kuru jurisdikcijā atradās lielākā daļa no pašreizējās Vācijas teritorijas. Līdz pat Pirmā Pasaules kara beigām tā bija Saksijas –Veimāras hercogistes galvaspilsēta un “Meka” jebkuram Eiropas kultūras pārstāvim.

Veimāra kļuva par vācu Apgaismības un Klasicisma centru pateicoties tādiem pasaules kultūras dižgariem kā Renesanses laika gleznotājam Krānaham Vecākajam, Johanam Sebastianam Baham, Francim Listam, Rihardam Štrausam, Gētem, Šilleram, Herderam, Šopenhaueram, Nīčem. Mūsdienās Veimārā atrodas Hercogienes Annas Amālijas bibliotēka ar 1 miljonu sējumiem, tai skaitā apjomīga Gētes izdevumu kolekcija, Mārtiņa Lutera bībele un citi dārgumi. Diemžēl 2004. gada ugunsgrēks iznīcināja tūkstošiem iespieddarbu, tai skaitā Šillera un Šekspīra lugu pirmos izdevumus.

Runājot par Veimāru, nevar nepieminēt Bauhaus – vācu mākslas skolu, ko pilsētā starpkaru periodā nodibināja arhitekts Valters Gropiuss un kuras mērķis bija apvienot arhitektūru, amatniecību un tēlotājmākslu. Skolas ideja bija individuālā mākslinieciskā redzējuma sasaistīšana ar masu produkcijas principiem, kā galveno izvirzot funkcionālismu. Bauhaus stils kļuva par vienu no vadošajiem strāvojumiem mūslaiku dizainā un modernisma arhitektūrā un tāpēc seši šajā stilā Veimārā veidotie objekti ir iekļauti UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā.

Veimāra ir īpaša ar to, ka tai ir vēl dažas apskates vietas, kuras UNESCO uzskatījusi par cienīgām iekļaut savos sarakstos – tie ir 11 objekti, kas attiecas uz pilsētu XVIII un XIX gadsimtos, kad tā bija Eiropas Apgaismības centrs.

Pieminot Veimāras politisko nozīmīgumu Vācijas vēsturē, jāatgādina Veimāras Republika, kas tika nodibināta starpkaru periodā un kuras konstitūcija tika pieņemta pilsētā, kā arī nedrīkst aizmirst Buhenvaldes nāves nometni, kas atradās tikai astoņus kilometrus no pilsētas.