Uz neparasto un īpaši skaisto Kiklādu arhipelāgu salu lidojam ar tiešo reisu no Rīgas novembra pirmajā nedēļas nogalē. Ceļojums uz šo vietu ir īpašs piedzīvojums - Santorīni ar Grieķijai tipisko, balto arhitektūru ir visfotogēniskākā no salām, jo tā aptuveni 3600 gadus atpakaļ pārdzīvojusi vienu no cilvēces vēsturē lielākajiem minētajiem vulkāna izvirdumiem, kura rezultātā pusmēneša formas salas iekšmalu veido vairākus desmitus metru dziļš vulkāna krāteris, kuru piepildījis Egejas jūras ūdens.
Vislabākais veids salas apskatei ir… ar kājām. Pretēji tūristu pūļiem, kurus ar kruīza kuģiem pieved Santorīni uz pāris stundām, kājāmgājējs pa maziem, pārsvarā asfaltētiem, celiņiem un takām vislabāk uzsūks šīs neparastās vietas atmosfēru. Gājienu jau var sākt no salas lidostas, un doties uz aptuveni divas stundas attālo Firu, kas ir Santorīni lielākā pilsēta, un atrodas pašā slavenā vulkāna krātera malā. No Firas pa pašu vulkāna krātera kori var doties uz Oiju. Pa rokai jābūt fotokamerai, jo tieši šajā 12 km garajā takas posmā uzņemti vairums internetā skatītie, pārpasaulīgie Santorīni attēli. Sākumā taciņa vijās caur Firas un Imerovigli ciemu balto namiņu rindām, kur vienīgā atšķirīgā krāsa ir tumši pelēkie kāpņu laukumiņi (zīme: privāti). Tālāk taka vīsies pa pašu krātera malu, un debesu, jūras zilums spoguļosies grieķu pareizticīgo baznīcu kupolos. Ceļā par laimi – vai nelaimi – tikpat kā nav pieturvietu, kas nozīmē, ka arī rudens Grieķijas saulē jānodrošinās ar gana dzeramo ūdeni.
Santorīni pasakainas ir arī pastaigas no Firas uz Pirgos vai Megaločiori ciematiem, kurus masu tūrisms nav skāris tikpat kā nemaz, un pēcpusdienas saulītē snauduļo vien smaidīgi, slinki kaķi.
Novembra pirmās brīvdienas Santorīni ir lieliskas: saule vēl silda, milzīgie tūristu pūļu jau ir prom, taču daba un tās skaistums ir šeit un brīvdienas un īso atvaļinājumu var baudīt pilnu krūti. Un saulrieti, ak, šie saulrieti....
