Kaboverde Jaunajā gadā ar Oasis Porto Grande 4* viesnīcu

Kaboverde

Kaboverdes vulkāniskās izcelsmes arhipelāgu veido 10 lielākas salas, no kurām deviņas ir apdzīvotas un 8 nelielas saliņas jeb vienkārši klintis okeānā. 
Salas atkarībā no sava izvietojuma attiecībā pret Āfrikas kontinetu tiek iedalītas divās grupās: vēja puses salas ir Sau Visente ( Sao Vicente) un Santu Antau   
(Santo Antao), neapdzīvotā Santa Lučija (Santa Luzia), Sal, Bua Višta (Boa Vista), Sau Nikolau ( Sao Nicolao) bet aizvēja salas – Maiju (Maio), Santjagu 
(Santiago), Fogu(Fogo), Brava. 

Zemūdens vulkānu darbības rezultātā un pārvietojoties zemes tektoniskajām plātnēm, arhipelāgs pirms vairākiem miljoniem gadu pacēlās no Atlantijas okeāna dzīlēm un dažādu faktoru ietekmē ieguva atšķirīgu reljefu. Vairāk uz austrumiem atrodošās salas Maiju, Bua Višta un Sal ir līdzenas, klātas ar pustuksnesim raksturīgu augu valsti un ar plašām, baltām smiltīm klātām pludmalēm. Savukārt, pārējās apdzīvotās salas, kas atrodas arhipelāga rietumu daļā ir kalnainas, un to reljefu pārsvarā veido aizmiguši vulkāni un dziļas ielejas. Rietumu puses salas ar okeānu sastopas nevis no lēzenām pludmalēm, bet viļņiem triecoties pret 1000 m augstām klintīm. 

Arhipelāga augstākā virsotne ir Fogu smaile tāda paša nosaukuma salā, kas ir joprojām aktīvs vulkāns un kas savu nepielūdzamo dabu, ar lavu pārklājot ievērojamu daļu visas salas, parādīja 2014. gada rudenī. 

Kaboverdes klimats ir gandrīz nemainīgs visu cauru gadu ar sauli, vēju un + 25C vidējo gaisa temperatūru, kas nepakāpjas pat viskarstākajā laikā vairāk par 10 grādiem. Arī okeāna ūdens te pastāvīgi ir apmēram +25C grādus silts. Tā saucamā lietus sezona ilgst no jūlija līdz oktobrim, bet lietus sezona Kaboverdē nozīmē četru lietainu dienu iespējamību mēnesī un arī tad šī iespējamība ir vidēji 4% 

Vēsture 

Lielo atklājumu laikā neapdzīvotas Zaļā raga salas atklāja portugāļu jūrasbraucēji, kuri 14. gadsimta vidū, karaļa Henrija Jūrasbraucēja sūtīti, devās uz Āfrikas rietumu piekrasti. Interesanti, ka lielai daļai salu nosaukumi doti pēc atklāšanas dienas svēto aizbildņu vārdiem. 

1461. gadā pirmā pastāvīgā apmetne tika nodibināta Santjagu un tā kļuva par pirmo pastāvīgo eiropiešu aizjūras koloniju uz dienvidiem no Sahāras tuksneša. Salu atrašanās vieta bija ideāla vergu tirdzniecībai, kā arī kuģu pieturas vietai, ja tos vajadzēja remontēt vai arī papildināt pārtikas krājumus. 
Arhipelāgu savulaik apmeklēja arī Čarlzs Darvins. 

1975. gadā Kaboverde ieguva neatkarību no Portugāles un tā sadūrās ar smagu ekonomisko situāciju. Bezdarbs strauji pieauga un valstī sākās masveida emigrācija. Pašlaik salās dzīvo mazāk iedzīvotāju nekā mīt ārpus tās. 

Ekonomika 

Kaboverdes ekonomika galvenokārt balstās uz pakalpojumu sfēru un tūrismu, kas straujāk attīstas tikai pēdējos gados. Valstij diemžēl nav nekādu derīgo izrakteņu izņemot sāls, kaļķakmens un vulkāniskie pelni, kurus izmanto cementa ražošanā. Arī lauksaimniecisko produktu ražošana nelielos apmēros tiek veikta tikai uz piecām no apdzīvotajām salām un apmēram 90% nepieciešamā pārtika tiek importēta. Lai arī 35% arhipelāga iedzīvotāju dzīvo lauku apvidos, lauksaimniecības un zvejniecības daļa veido tikai 9% no valsts kopprodukta. Toties 20% no valstī saņemtās un apgrozāmās naudas nāk no emigrācijā dzīvojošajiem tautiešiem, kuri cenšas atvieglot savu dzimtenē palikušo ģimeņu dzīvi. 

Kaboverde ir Āfrikas „teicamniece”, tā iestājusies Pasaules Tirdzniecības organizācijā, samazinājusi bezdarbu, tās kopprodukts pārsniedz šī reģiona valstu kopprodukta līmeni, tā pieder pie valstīm, kuras visvairāk izmanto atjaunojamo enerģiju – vēja elektrostacijas ir uzbūvētas uz četrām salām un saražo 30% valstī patērēto elektroenerģiju, ārvalstu investori ir uzcēluši vairākas rūpnīcas, kas atsāļo okeāna ūdeni. Kaboverdes iedzīvotāji ir ar visaugstāko izglītības līmeni Āfrikas kontinentā (pēc Dienvidāfrikas Republikas). Un vēl - Transparency International korupcijas uztveres indeksa tabulā 2014. gadā Kaboverde ierindojas vienu vietu virs Latvijas.

Sau Visente 

Sau Visente ir viena no tā saucamajām pretvēja salām, kas sakārtojušās rindā arhipelāga ziemeļos. Tā klāta nelielām kalnu grēdām un sarkanbrūnām smiltīm. Tikai retums acis var atpūsties pie pazemu akāciju vai alveju zaļuma, kas ilgstošā sausuma periodā arī pieņem tuksneša augiem raksturīgo aizsargkrāsu un piemērojas apkārtējai videi. 

Klimats salā ir ekstremāli sauss – nereti te ir tikai pāris lietainu dienu gadā. Salas augstākā virsotne Monte Verde (750m) parasti ir ietinusies nelielā migliņā un, kondensāts nedaudz samitrina izkaltušo kalnu, ļaujot vārgai zālītei izspraukties no sausās zemes. No kalna virsotnes paveras plašs skats uz salu un lielisko Portu Grandes līci (patiesībā, vulkāna krāteri), kura krastā izvietojusies salas galvaspilsēta Mindelu. 

Sau Visentē, tāpat kā citas Kaboverdes arhipelāga salās, var doties uz kādu nomaļu pludmali, kur peldēties vai pavadīt līdz jūrai kādu nomaldījušos bruņurupucēnu vai arī nodarboties ar vindsērfingu. Taču galvenais salas pievilcības objekts ir galvaspilsēta Mindelu, kurā dzīvo ap 90% salinieku. Tā atzīta par Kaboverdes kultūras centru un kā nu ne – te dzimusi, nabadzībā dzīvojusi, līdz neparasto talantu nejauši atklāja portugāļu talantu mednieks, un mirusi „baskājainā dīva” un mournu karaliene Sezārija Evora. Šeit viņas māja, ko dīva varēja atļauties uzbūvēt tikai vecumdienās gaida, kad Kaboverdes valdība tajā atklās sen apsolīto muzeju. 
Mournas – liriskas, pārsvarā lēna tempa melodijas ar kaisles pilniem tekstiem - radušās jau 19 gadsimta beigās, kad tās dziedāja portugāļu ģitāras pavadībā. Tās fokusējas uz mīlestību, sievietes idealizēšanu un ilgām pēc pagājušā un dzimtenes. Kaboverdes valdība veic nepieciešamās formalitātes, lai mournas iekļautu UNESCO pasaules kultūrvēsturiskā mantojuma sarakstā, bet pagaidām, arī bez to oficiālas atzīšanas par tieši Kaboverdes raksturīgāko kultūras sastāvdaļu un vērtību, tās var siltajos tropu vakaros noklausītie kādā no pavisam neievērojamiem galvaspilsētas krodziņiem. 

Santu Antau 

Kaimiņu sala Santu Antau, kas kardināli atšķiras no Sau Visentes, atrodas stundas brauciena ar kuģi attālumā pāri Portu Grandes līcim. 

Pietauvojoties vietējā ostā un vērojot nedaudz nomācošos izkaltušos paugurus, nevienam pat prātā nevar ienākt, ka šī ainava turpinās tikai līdz pirmajai kalnu pārejai. Tālāk skatienam paveras ainava, kura varētu būt iedvesmojusi Žilu Vernu, kad viņš rakstīja savu romānu „Noslēpumu sala”. Asas klintis mijas ar dziļām ielejām pa kurām vijas strauti. Visapkārt tropiska audzelība – banānkoki, mango, papaijas, maizes koki, kafijas krūmi, cukurniedres, no kurām tiek gatavota salas galvenā eksportprece – rums. Klinšu piekājēs kāpelē kazas un pa kādai kārnai govij. 

Īpaši jāizceļ brauciens no ostas Portu Novu līdz apdzīvotajai vietai Ribeirai Grande – dramatiskās ainavas liks aizrauties elpai. Šeit sala noslēdzas ar mežonīgām, stāvām klintīm pa kurām ved kārtējais bruģētais ceļš, uz kura vieta ir tikai vienai automašīnai... 

Lielākā daļa Santu Antau iedzīvotāju mitinās salas ziemeļu un austrumu piekrastē, kur atrodas apdzīvotās vietas Ribeira Grande- salas galvaspilsēta, Ponta del Sol, un citas. 

Salas rietumiem raksturīgu sliktāki ceļi un mazāk apdzīvotu vietu, tomēr te no senseniem laikiem tika izmantota vienīgā labā, dabas izveidotā osta – Tarrafal, zaļumu ieskauta un klinšu aizsargāta, kas gan atrodas patālu no niecīgajiem lauksaimnieciskajiem sējumiem, kas piekļaujas iedzīvotāju mitekļiem. 

Vietējā leģenda vēstī, ka tad, kad Dievs pabeidzis pasaules radīšanu, apmierināti sasitis kopā plaukstas, no tām jūrā nemanīti iekritušas dažas drupačas, kas tad arī ir Kaboverdes salas. Jāsaka, ka, lai arī drupačas no Dieva rokām nokritušas vienlaicīgi, katrai sala ir atšķirīga un katrai ir savs stāsts un brīnumi, ko redzēt, ja ceļotājs grib sākt iepazīt Āfriku.