Jāņu brīvdienas uguns un vēju pilsētā Baku

Baku - pasaulē zemākā galvaspilsēta (28 m zem jūras līmeņa) atrodas Kaspijas jūras rietumkrastā. Aizņemot vairāk nekā 2000km2 un dodot mājvietu 2miljoniem iedzīvotāju, tā ir Azerbaidžānas galvaspilsēta un lielākā pilsēta visā Kaukāza reģionā.

Baku tiek saukta arī par „Vēju pilsētu”, jo visu gadu pilsētā pūš vai nu siltie dienvidvēji vai ledainie ziemeļvēji, kas bieži vien pārsniedz vētras ātrumu, nodarot postījumus gan ēkām, gan pilsētas apstādījumiem. Tiek uzskatīts, ka pilsētas nosaukums cēlies no persiešu valodas un nozīmē „vēju dauzītā”.

Pilsēta, kuras debesskrāpji un spožajās gaismās mirdzošā naktsdzīve veido nākotnes pilsētas vīziju, atrodas ideālā vietā Abšeronas pussalas dienvidos, seno karavānu un jūras ceļu krustpunktā, kas no neatminamiem laikiem ļāva tirgotājiem doties gan uz Krieviju ziemeļos, gan Irānu dienvidos, gan Indiju – austrumos. Baku atrodas pie labākā no Kaspijas jūras līčiem, kura salu arhipelāgs neļauj jūras vējiem aizkavēt pilsētas ostas darbu.

Pirmās liecības par cilvēku uzturēšanos šajā teritorijā datējamas ar VIII gadsimtu, taču vecpilsētas teritorijā nesen atrastas arī Bronzas laikmeta rotas.

Baku vēsture stāsta, ka tā vienmēr ir bijis gards kumosiņš lielvarām, tāpēc tās pārvaldītāji bieži mainījās - līdz pat XII gadsimtam to pārvaldīja Širvanšahi – arābu – persiešu dinastijas pārstāvji, kuru valdnieku pils komplekss, kas atrodas vecpilsētā, ir iekļauts UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā. Pēc tam sekoja mongoļu iebrukums, tad teritoriju ieņēma Pēteris I, kurš pēc 12 gadiem bija to spiests atdot Persijai, bet 1806. gadā to atkal sagrāba Krievija. 1920. gadā tā kļuva Azerbaidžānas Republikas galvaspilsēta.

Un te nu mēs nonākam pie galvenā ārvalstu intereses iemesla – naftas, kas jau no senseniem laikiem ir bijis Baku straujās ekonomiskās attīstības pamats. Par tās klātbūtni Abšeronas pussalā bija zināms jau senatnē, kad viegli iegūstamo melno zeltu izmantoja eļļas lampām. 1872. gadā sākās naftas komerciālā ieguve ar daudziem investoriem (arī brāļiem Nobeļiem!) un izrādījās, ka XX gadsimta sākumā Baku naftas atradne bija lielākā pasaulē.

Taču XX gadsimta beigās viegli ekspluatējamās virszemes naftas rezerves jau bija iztērētas un tikai pēc neatkarības iegūšanas un ārvalstu uzņēmumu ienākšanas, pussalā sāka veikt dziļurbumus un naftas ieguvi paplašināja Kaspijas jūrā. No Baku nafta pa cauruļvadiem tiek transportēta uz Batumi – ostu Melnās jūras krastā, kā arī ar tankkuģiem vesta pāri Kaspijas jūrai. Lielākā daļa Baku piepilsētu iedzīvotāju ir nodarbināti urbšanas centros, ko cauruļvadu tīkls savieno ar vietējām naftas pārstrādes rūpnīcām.

Papildus naftas pārstrādei, Baku ražo naftas rūpniecības iekārtas. Vietējo ekonomiku veicina arī metālapstrāde, kuģu būve un remonts, elektromašīnu ražošana, ķīmisko vielu un būvmateriālu ražošana, kā arī pārtikas pārstrāde.

Baku ir arī nozīmīgs reģiona kultūras un izglītības centrs ar trīs universitātēm un vairākām citām augstākās izglītības ieguves iestādēm. Pilsētā var apskatīt vairākus muzejus, tostarp, 1924. gadā dibināto Valsts Mākslas muzeju, kā arī pavadīt vakaru kādā no Baku teātriem.

Lai gan ir maz pilsētu pasaulē, kuru arhitektūra ir mainījusies tik strauji, tieši UNESCO Pasaulvēsturiskā mantojuma sarakstā iekļautā, mūriem apjoztā vecpilsēta ir Baku sirds. Ap to izvietojušās mūra savrupmājas koku paēnā un ielas, kas pilnas ar ekskluzīviem veikaliem.

Mūsu gadsimtā uzsāktais otrais naftas ieguves uzplaukums, deva pietiekamus līdzekļus, lai savu roku pilsētā iemēģinātu pasaules līmeņa arhitekti, kuru realizētās ambīcijas ļautu Baku salīdzināt ar Dubaju un citām bagātajām austrumu metropolēm.

Lai arī pilnībā neatbrīvojusies no pagājušā gadsimta mantojuma arhitektūrā un iedzīvotāju sastāvā, Baku tūristi tiek laipni gaidīti, piedāvājot neaizmirstamus skatus, iepirkšanos un virtuvi ar tādām delikatesēm kā kamieļa gaļa un vieniem no pasaulē labākajiem melnajiem ikriem.