Lieldienas Azoru salās

Azoru salas jeb precīzāk Azoru Autonomais reģions, ir viens no diviem Portugālei piederošajiem autonomajiem reģioniem. To veido deviņas salas, kas ērtības labad tiek dalītas trīs grupās – Floreša un Korvu rietumos, Grasijoza, Sau Žorža, Faijala, Terseira, Piku centrā, Sau Migela, Santa Maria un mazu salu (precīzāk, neapdzīvotu klinšu) grupa Furmigaš (tulkojumā „skudras”) – austrumos. Arhipelāgs atrodas Atlantijas okeānā – Floreša, kas atrodas vistālāk uz rietumiem ir tikai ap 1800 km no Kanādai piederošās Ņūfaundlendas, bet Santa Maria – ap 1400 km no Kabo de Roka – Eiropas kontinenta galējā rietumu punkta, kas atrodas Portugālē.

Faijala un Piku šķir tikai 6 km plats kanāls, toties Korvu un Santa Mariju 620 km. Kopumā arhipelāgs aizņem 2333km2 bagātīgas, vulkāniskas izcelsmes teritorijas, bet salu izmēri ir dažādi: mazulīte Korvu – tikai 17 km2, bet Sau Migela 747km2. Portugāles augstākā virsotne atrodas uz Piku salas (2351 m). Zināmā mērā Azoru salas var dēvēt par silto Islandi – tās atrodas trīs tektonisko zemes plātņu krustpunktā, kas nodrošina to, ka daba pārsteidz ar negaidīto un iepriekš nepieredzēto – karstajiem avotiem, vulkāniem un lavas laukiem, te var sagaidīt pēkšņas lietus gāzes un spēcīgus vējus. Tomēr klimats, ko ietekmē siltā Golfa straume, kas nodrošina 14 – 25 grādu gaisa temperatūru visu gadu ( 17- 23 C ūdenī) un leknā, vulkānisko pelnu bagātinātā veģetācija, kas ļauj audzēt lieliskus lauksaimniecības produktus (Azoru salās atrodas Eiropā vienīgās tējas un ananāsu plantācijas), krasi atšķir abus no pārējās civilizācijas atdalītos Eiropas nostūrus.

Daba

Ezeri un kalni, meži, dabas un atpūtas parki, aizsargājamās dabas ainavas, endēmiskā flora un fauna, aizsargājamās ekosistēmas – tas viss padara Azoru salas par pasaules dabas mīļotāju iekārojamu ceļojumu galamērķi. Kaut arī katra no deviņām salām ir atšķirīga un ceļotāja acīm paver citu ainavu, katra no tām ir pārpilna ar bagātīgu zaļumu, klusiem, dzidriem ūdeņiem, daudzkrāsainiem ziediem un augstiem kalniem. Paviršam skatienam grūti atrodamas alas un grotas okeāna piekrastes klintīs, virmojoši karstie avoti, vulkānisko smilšu klātas pludmales un ziedi, ziedi, ziedi visu cauru gadu, ieraugāmi gandrīz ik uz soļa šajā brīnišķīgajā arhipelāgā.

Vēsture

Jau Platona darbos atrodamas neskaidras norādes par zaļām, burvīgām salām okeānā, kas apziņā vairāk saistās ar noslēpumaino Atlantīdu. Diezgan skaidri salas aprakstītas dženoviešu un katalāņu jūras braucēju 14. gs. kartēs. Portugāļu vēsturē ir divas personas, kuras piemin, runājot par Azoru salu atklāšanu un pievienošanu karaļa īpašumiem- tie ir Gonsalu Veļju Kabral un Diogu de Silveš. Pirmā sala, kas tika atklāta 1427. gadā bija Santa Marija, pakāpeniski sekoja pārējās un kā pēdējā Floreša un Korvu 1452. gadā. Salās lielākoties apmetās Portugāles vidusdaļas un dienvidu reģionu iedzīvotāji, kurus valdzināja maigais klimats, auglīgā zeme un bagātīgā veģetācija. Pirmajos gados tika attīrīta zeme, lai būvētu mājas un iekārtotu plantācijas, kurās audzēja labību, cukurniedres un vīnogulājus. 17.gs. galvenais eksporta produkts bija citrusaugļi. Šajā laikā sākās arī intensīva vaļu medniecība salām tuvajos okeāna ūdeņos. 19. gadsimtā citrusaugļu plantācijas nomainīja, tabaka, lins, cukurbietes un ananāsi. Šajā laikā sākās arī piena lopkopības attīstība, ar ko Azoru salas ir slavenas līdz mūsdienām.

FlyMeAway iesaka: 

Sau Migela ( jeb „Zaļā sala”) ir Azoru arhipelāga lielākā sala, kuru „Lonely planet”- pasaulē ievērojamākais tūrisma ceļvežu publicētājs iesaka izraudzīties, ja nav pietiekami daudz laika, lai apceļotu visu arhipelāgu. Tajā vienkopus atrodams viss labākais, ko vulkāniskās Azoru salas spēj piedāvāt. Salā dzīvo ap 150 tūkstoši iedzīvotāju, no kuriem trešdaļa apmetusies Azoru autonomā reģiona galvaspilsētā Pontā Delgadā. Pirmā apmetne salā tika izveidota 1444. gadā, kad Portugāles princis Henrihs Jūrasbraucējs nolēma izvietot arhipelāgā mājlopus un aicināja brīvprātīgos izvēlēties jauno dzīves vietu. Tā kā Sau Migela atradās jūras ceļu krustpunktā starp Eiropu, Ameriku un Āfriku, ģeogrāfiskajam stāvoklim kā arī leknajai augsnei bija liela nozīme tās ekonomiskajā attīstībā. Salas labību, vīnu, cukurniedres un piena produktus, vēlāk arī kukurūzu, batātes, linus un apelsīnus eksportēja uz Portugāles kolonijām Āfrikā. 16. un 17 gadsimtā Sau Migela cieta no angļu, franču un alžīriešu jūras laupītāju uzbrukuma, bet 1582. gadā to iekaroja spāņu flote. Spāņu varā sala atradās turpmākos 60 gadus, kad, līdz ar kontinentālo Portugāli, atkal atguva neatkarību. Sau Migelas ainavas ietver gan brīnišķīgus ezerus, gan baltas pludmales, gan ziediem pārpilnas pļavas, gan augstus kalnus, gan kristāldzidrus okeāna līcīšus. Savukārt, tās galvaspilsēta Ponta Delgada piedāvā Portugālei tipiskās melnbalti bruģētās šaurās ieliņas un laukumus, krāšņas baznīcas, kuru arhitektūrā manuelīnu stils gaumīgi mistrots ar barokālo, pilsētas dārzus, tai skaitā izslavēto Žozē du Kantu botānisko dārzu, ananāsu plantācijas nieka 10 min. attālumā no pilsētas centra braucot ar autobusu, zivju restorānu virkni pa ceļam uz ostu.

Cete cidades – divi ezeri, kas atrodas milzīgā izdzisuša vulkāna krāterī. Skaidrā laikā tie zaigo divās dažādās krāsās – viens ir zils, otrs - zaļš.

Furnas – pilsēta, kura atrodas uz austrumiem no Pontas Delgadas mežu un kalnu ielokā. Šeit atrodas izslavētie karstie avoti, kas vilinās visus spa procedūru cienītājus. Pie avotiem apmēram metru zemē tiek ierakti īpaši trauki, kur tiek gatavots gaļas un dārzeņu sautējums, izmantojot zemes ģeotermālo siltumu. Garšo īpaši labi!

Caldeira Velha – dabas parkam līdzīga vieta ar skaistu ūdenskritumu, tropiskas veģetācijas vidū.

Lagoa do Fogo – dabas rezervāts ar ezeru izdzisuša vulkāna krāterī, brīnumaini skati visapkārt.

Gorreana un Porto Formoso – tējas plantācijas ar nelielu rūpnīcu lapu fasēšanai, vienīgā vieta Eiropā, kur tiek audzēta tēja un kas maz mainījusies kopš tās atvēršanas 1883. gadā.

Pico do Carvao – skatu laukums, no kura paveras neaizmirstami skati uz Zaļo salu un okeānu.

Un vēl... pludmales, dabīgie baseini, kuros paisuma laikā ieplūst okeāna svaigais ūdens, brīnišķīgas ainavas no katra īpaši izveidotā skatu laukuma ( un arī bez tiem...), tikko ievākti ananāsi un banāni, tikko ķertas ( jeb salasītas) jūras veltes un apbrīnojami laipnie vietējie iedzīvotāji, kurus nav sabojājušas masu tūrisma ēnas puses.

Terseira

Azoru trešā lielāka sala Terseira („trešā” portugāliski) atrodas arhipelāga centrālajā daļā un tiek saukta par „violeto”. Tā bija trešā sala, ko portugāļu jūras braucēji atklāja XV gadsimta pirmajā pusē. Tad Terseirā apmetās lielākoties ieceļotāji no Holandes, kuriem lauksaimniecībai piemērotā augsne, ļāva turpināt savā dzimtenē izkopto arodu – audzēt labību un liellopus. 16. un 17. gadsimtā liela loma bija ostas pilsētai Angrai, kur piestāja kuģi ar no Jaunās pasaules vestajām bagātību kravām. Salā atrodas vairāki izdzisušu vulkānu krāteri ar ezeriem tajos, bet kopumā Terceiras ainava daudz neatšķiras no citām Azoru salu ainavām – mežiem apauguši kalni mijas ar leknu zāli un ziediem apaugušām ielejām. Īsta pludmale Terseirā ir tikai viena, un tā pati ir cilvēku izveidota. Kas gan ir īpašas ievērības vērts, tā ir Terseiras galvaspilsēta Angra du Jeruižmu jeb vienkārši runājot – Angra. Angra ir arhipelāga vecāka pilsēta (1450.), Azoru vēsturiskā galvaspilsēta un reliģiskais centrs. Mūsdienās tā ir viena no trim (kopa ar Pontu Delgadu Sau Migela salā un Hortu – Faijalā) reģionālajām galvaspilsētām. Angras pārziņā ir visa arhipelāga juridiskās lietas, šeit atrodas Augstāka tiesa. Taču ne jau administratīvas lietas interesē Terseiras apceļotājus. Angra ar savām šaurajam ieliņām, kas saglabājušās no 16. gadsimta un tā paša laikmeta pilīm, baznīcām un cietoksni, kas savulaik aizsargāja ostu un visu pilsētu no pirātiem, ir iekļauta UNESCO pasaulvēsturiska mantojuma sarakstā. Otra pilsēta, kas salā jāapskata ir Praia da Vitoria. Tā atrodas salas austrumu piekrastē, ne pārāk tālu no lidostas, kuru izmanto arī ASV gaisa spēku bāze. Praijā ievērības cienīga ir Sau Sebastau gotiskā baznīca, kuru būvēja pirmie ieceļotāji, muižas, kā arī reliģiskās celtnes, kas atspoguļo tā laika Portugāles impērijas diženumu.