Fēru salās nav ko redzēt! Neizbēgami sanāk ko tādu konstatēt, kad jāuzskaita apskates objekti. Ir klintis tādas un tādas, ir pāris namiņi ar sūnu jumtiem galvaspilsētā Torshavnā, vēl kādā ciematiņā, un tas viss. Un tajā pašā laikā Fēru (Farēru) salas ir viena no vietām, kur domas atgriežas vēl un vēl. 18 salas kā čiekura zvīņas kopā saspiedušās Atlantijas okeānā, 600 kilometrus no Eiropas kontinenta.
Fēru salas ir arhipelāgs, kas atrodas starp Norvēģu jūru un Atlantijas okeāna ziemeļu daļu, apmēram pusceļā starp Norvēģiju, Skotiju un Islandi. Jau lidojot uz Fērām, nepamet doma – kā okeāna vidū atradīs to mazo zemes strēķīti, ko par mājām sauc tikai 50 tūkstošu cilvēku? Nolaišanās Vagaras lidostā ir īpaši apmācītu pilotu meistardarbs, tikai mirkļus pirms saskaršanās ar zemi ieraugot klinšainās kalnu nogāzes un miglu, miglu, miglu...
Fēru salas ir vieta, kurā nevienu mirkli nepamet sajūta par to, kur tieši pasaules kartē atrodies. Okeāna, nekurienes vidū. Gan stāvot klints galā Kalsojas salā, gan pērkot sviestmaizi vakariņu vērtībā otrajā Farēru pilsētā Klaksvīkā – nekuriene, tukšums, pēdējā pietura...
Šī sajūta ir pārņemoša, un to saasina spokainie laikapstākļi. Migla, bet tālumā spoži spīd saule, zilas debesis, bet fjorda otrā pusē līst. Salas pieguļ viena otrai kā nēģi kastē, un ceļi kā spoži pelēkas saites tās sasien kopā.
Pelēks un zaļš – Fēru krāsas. Pelēkas klintis, koši zaļa zāle, un ... neviena koka. Atšķirībā no akmeņainās Islandes, Fēru salas ir klātas ar koši zaļu zāles segu cauru gadu, jo caurmēra temperatūra salās ir ap plus desmit grādiem. Atšķirībā no Islandes, gandrīz vienmēr un visur ir redzams okeāns. Un Fēru salās nav nevienas plakanas vietas: lai pagarinātu lidostas skrejceļu, vajadzēja izbūvēt uzbērumu, kas beidzas uz kraujas pie ezera.
Braukšana pie stūres ir viens no pārsteidzošajiem piedzīvojumiem Fērās (ko, protams, nevar ierindot apskates objektu sarakstā). Zemokeāna tuneļi savieno visas lielākās salas, un jau no lidostas braucot, ceļotāji piecu kilometru garā zemūdens ceļa posmā pagūst pabūt 105 metrus zem jūras dzelmes. Ziemeļu salās, kas ir nomaļas pašu farēriešu izpratnē, arī ir daudz tuneļu, bet tie ir... vienvirziena. Līdz ar to, nervus kutinoša – paspēs nepaspēs – sacensība, vai kilometrs pa tuneli atpakaļgaitā.
Arī kājāmgājēju galamērķis. Tik daudz bāku, līdz kurām aizsoļot pa ciņainu pļavu, tik daudz aitu, kuras gribas iztrenkāt, augšā-lejā. Pat galvaspilsētā, apmetoties ērtajā “Foroyar” viesnīcā, kuras jumtu pļauj ar pļaujmašīnu, lai nokļūtu atpakaļ no miniatūrās ‘Vec-Torshavnas”, nākas pasvīst, kāpjot pret kalnu.
Atmiņas ir par brīdi Kalsojas salas ziemeļos, kad pa slīdīgu zāli esam aizkūlušies līdz Kalluras bākai. Pa labi trīs vai četru salu stāvās klintis, rindojas viena aiz otras dažādas nokrāsas pelēkdzeltenos toņos, jo vietām caur mākoņiem spīd saule, pa kreisi tas pats, un priekšā – milzīgais Atlantijas okeāns, tukšums simtiem, tūkstošiem kilometru.
Un atmiņas par kādu saimniecību, kur bija siena laiks Bordojas salā pašos arhipelāga ziemeļos. Smaržas līdzīgas kā tikko nopļautā pļavā Latvijas vasarā. Pāri fjordam paverās salas akmeņainās klintis. Šķiet tuvu, un arī ir – pārsimts metru, taču tā jau ir cita sala un starpā – okeāns...
