Melnkalne valsts svētkos

Nelielā Balkānu valsts robežojas ar Serbiju, Horvātiju, kā arī Bosniju un Hercegovinu, taču tai piemīt arī kaut kas „ itālisks un albānisks”. Melnkalne atrodas tikai 500 km attālumā no Romas un ir viena no visvairāk uz dienvidiem izvietotajām valstīm pašā Eiropas centrā. Līdz ar Melnkalnes un Serbijas atdalīšanos un kļūšanu par patstāvīgām valstīm 2006. gada jūnijā, noslēdzās bijušās Dienvidslāvijas sairšana.

Melnkalnes oficiālā galvaspilsēta ir Podgorica, bet vēsturiskā – Cetiņe. Ap 14000 km2 lielajā teritorijā, ko apdzīvo tikai 670000 iedzīvotāju, tūristus valdzinās neskartā daba un bagātīgās vēstures liecības. Nekur citur pasaulē tik nelielā teritorijā nevar atrast tādu civilizācijas nepārveidotas dabas daudzveidību. Šeit ir gan augsti kalni ar dziļām aizām un dzidriem kalnu ezeriem valsts ziemeļos, gan brīnišķīgas pludmales –dienvidos, no kurām Kotoras līcis ir iekļauts 20 pasaules skaistāko līču sarakstā.

Vēsture

Gluži tāpat kā daba, arī Melnkalnes vēsture ir krāsaina un piedzīvojumiem bagāta. Tās ritējumu ietekmējušas dažādas personības, bet vienmēr to caurvijušas pastāvīgās ilgas un cīņa par brīvību un neatkarību. Melnkalnes vārds pirmo reizi pieminēts Karaļa Milutina hartā 1276. gadā un tiek uzskatīts, ka nosaukums cēlies no tumšajiem mežiem, kas klāj Lovcena kalnu un tam pieguļošo apkārtni.

Romas impērijas laikā daļu tagadējās Melnkalnes teritorijas sauca – Duklja. Ar laiku tajā tika iekļauta Skadara ezera apkārtne un blakus esošie kalni. 1040. gadā Duklja ieguva neatkarību, bet 1077. gadā kļuva par Zetas karalisti – pirmo valstisko veidojumu Balkānos. Kristietība šeit tika atnesta 7. gadsimtā līdz ar slāvu cilšu ierašanos.

Viduslaikos Melnkalnei nācās sīvi cīnīties pret albāņu, turku un venēciešu iekarotāju armijām. Cīņas pret turkiem sekmīgi turpinājās līdz par 19. gs. vidum un melnkalnieši atguva lielu daļu savu teritoriju, nokratot Osmanu impērijas jūgu.

Fakts, ka Melnkalne bija vienīgā valsts Balkānos, kas tik sekmīgi spēja cīnīties pret turkiem, tā iespaidoja Eiropas lielvalstu valdības, ka 1910. gadā Melnkalnes karaliste baudīja pilnu neatkarīgas valsts diplomātisko statusu un atzīšanu. 20. gadsimta abi Pasaules kari gāja pāri Melnkalnei, kā visām mazām valstīm Eiropas centrā.

Pēc 2. pasaules kara, Melnkalne zaudēja ilgi loloto neatkarību un tika iekļauta Dienvidslāvijas federācijas sastāvā. Tikai 2006. gada referendums par neatkarību, lāva Melnkalnei kļūt par 192. neatkarīgo valsti ANO sarakstā.

FlyMeAway iesaka

Podgorica

11. gadsimtā dibinātā apmetne, kas viduslaikos tika saukta par Ribnicu, tagadējā Melnkalnes galvaspilsēta un lielākā pilsēta atrodas Ribnicas un Moračas upju satekas vietā, vēsturiski nozīmīgu tirdzniecības ceļu krustpunktā.. Netālu atrodas populāri ziemas sporta kūrorti un Adrijas jūras piekraste arī ir gandrīz ar roku sasniedzama. Viduslaikos rosīgs reģionālas komercijas, kultūras un izglītības centrs, otomanu četru gadsimtus ilgušās okupācijas rezultātā kļuva par pilsētu – cietoksni. Turku kundzības laikmetam noslēdzoties, Podgorica atkal atguva rosīgas un strauji uzplaukstošas pilsētas raksturīgās iezīmes. Melnkalnes galvaspilsētas arhitektūrai raksturīgs dažādu stilu sajaukums modernas celtnes mijas ar vēsturiskām ēkām no Otomanu impērijas laika – mošejām un pulksteņtorni. Virkne muzeju, valsts lielākais teātris, mākslas galerijas un publiskie parki ir apskates vērtas Podgoricā.

Cetiņe

Senā, karaliskā Melnkalnes galvaspilsēta, valsts prezidenta oficiālās rezidences pilsēta. Ar nedaudz vairāk nekā 13 tūkstošiem iedzīvotāju, Cetiņe izvietojusies uz neliela plato, ko ieskauj augsti kalni, Lovcena virsotni ieskaitot, no kura mežiem Melnkalne ieguvusi savu nosaukumu. Pilsēta dibināta 15. gadsimtā un ir gan valsts vēsturiskais centrs, gan ortodoksālās baznīcas vadības mājvieta. Mūsdienās Cetiņe ir viena no tūristu visapmeklētākajām pilsētām Melnkalnē, jo tā lepojas ar bagātīgu vēsturisko mantojumu, kas apskatāms virknē muzeju, slavenajā Cetiņes klosterī un Vlaškas baznīcā. Netālu atrodas arī pašas lielākās alas bijušās Dienvidslāvijas Federācijas teritorijā.

Budva

Budva ir Melnkalnes tūrisma metropole ar 35 lieliskām pludmalēm Adrijas jūras krastā un nerimstošu naktsdzīvi, tāpēc nereti tiek dēvēta par šīs valsts Maiami. Budvas vecpilsēta ir izvietojusies uz nelielas pussalas un tajā apskatāma virkne vēsturisku pieminekļu – baznīcas un klosteri, kā arī mākslas galerijas un nelieli muzeji. Vasaras mēnešos Budva kļūst par pilsētu – teātri, pateicoties neskaitāmiem koncertiem, teātra izrādēm un citiem kultūras pasākumiem, kas nomaina viens otru. Tiem, kurus neinteresē Budvai piemītošā dabas dotā burvība, var apmeklēt neskaitāmos veikalus, kafejnīcas un naktsklubus.

Kotoras līcis

Kotoras līcis, kas tiek bieži dēvēts par Eiropas vistālāk uz dienvidiem izvietoto fjordu, bet faktiski ir izzudušas upes kanjons, neapšaubāmi ir viena no gleznainākajām Melnkalnes vietām. Kotoras līci veido četri mazāki līcīši, no kuriem divi ir savstarpēji saistīti. Tajā ir septiņas salas un gandrīz katru no tām vainago dievnams. Līci iekļauj augstas klintis, kas atspoguļojas dzidrajos Adrijas jūras ūdeņos. Gan līcis, gan senatnīgā, nostiprinātā Kotoras pilsēta, gan savulaik venēciešiem piederošā baroka arhitektūras pērle Perasto ir iekļautas UNESCO cilvēces vēsturiskā un dabas mantojuma sarakstā.

Taču arī slavenajā sarakstā neiekļautās vietas – piemēram, serpentīnveidīgais kalnu ceļš no Kotoras uz Cetiņes pilsētu ir apbrīnas vērtas un elpu aizraujošas. Tomēr galvenā šīs maziepazītās Balkānu valsts burvība meklējama nevis pilsētās, bet neaprakstāmi skaistajās un mūžam mainīgajās dabas ainavās – kalnos, mežos un ielejās, krāčainu upju dziļajos kanjonos, piekrastes zeltainajās pludmalēs, vientuļos klosteros nekurienes vidū, kas katram lielpilsētu nogurdinātam tūristam sniedz kaut ko jau nedaudz piemirstu, bet ļoti tīru...