Kalabrija – reģions Itālijas dienvidos- izvietojies zābakveidīgās Apenīnu pussalas pašā purngalā. Tā nav tūristu pārplūdināta kā Itālijas industriālie ziemeļi. Uz Kalabriju brauc dramatisku skatu un brīnišķīgu, baltām smiltīm klātu pludmaļu cienītāji, mierīgas atpūtas tīkotāji un senās Itālijas vēstures interesenti. Šeit vasarās atpūšas paši itālieši, kuri sava atvaļinājuma laikā vēlas kaut ko tradicionālu, mūsdienu nemierīgās pasaules nesamaitātu.
Kalabriju nereti dēvē arī par Eiropas Karībām - tādējādi salīdzinot ar tūristu iecienītajām Karību salām un to silto klimatu, neskartajām pludmalēm un elpu aizraujošajām ainavām. Kalabrija ir pilnīgs kontrasts Itālijas industriālajiem ziemeļiem ar to nemierīgo ikdienas skrējienu un manierīgo stilīgumu.
Tropeja
Neliela kūrortpilsēta Tirēnu jūras piekrastē, kas atrodas uz kraujas smilšakmens klints, kuras piekājē plešas baltām smiltīm klātas, plašas pludmales. Tropeja skaitās Kalabrijas reģiona tūrisma centrs un tā tiek dēvēta par Kalabrijas pērli - skaisto ainavu, dzidro jūras ūdeņu un vēsturisko pieminekļu bagātības dēļ. Tropejas vēsturiskajā centrā var pastaigāt pa šaurajām ieliņām Itālijai tipisku ēku pavēnī, aplūkot burvīgi veidotus, smalkus balkonus, baznīcas, krāšņu strūklaku, iegiezties mazos veikaliņos, kur pārdod vietējos lauksimniecības ražojumus vai ādas, stikla, keramikas un koka suvenīrus, vai pasēdēt neskaitāmos nelielos restorānos un kafejnīcās.
Visslavenākais Tropejas apceļotāju apskates objekts ir baznīca, ko kurš katrs nevar apmeklēt – uz vientuļas klints izvietotā Santa Maria Dell’Isola. Jau no trepēm, kas ved uz baznīcu paveras elpu aizraujošs skats.
No Tropejas ostas kuģi ved interesentus uz netālajām Eolu salām, arī uz Strombolli, uz kuras atrodas aktīvs vulkāns, bet tie, kuri nevēlas nekur doties, var apmesties kādām no 55km garajām pludmalēm piekrastē, kuru sauc pa Dievu krastu.
Capo Vaticano jeb Vatikāna zemesrags
Kūrortciematiņš, kas novietojies uz baltpelēka granīta zemesraga, kas iestiepjas Tirēnu jūrā netālu no Tropeas. Zemesrags atrodas 124 metrus virs jūras līmeņa un senie grieķi uzskatīja to par ideālu vietu, lai nepastarpināti komunicētu ar Dievu. Pavisam netālu no pludmales atrodas virkne restorānu un kafejnīcu, savukārt pati pludmale Grotičelli skaitās viena no skaistākajām pludmalēm visā Tirēnu jūras piekrastē. Vakaros iemīļota Capo Vaticano viesu nodarbe ir došanās uz bāku Belvedere del Faro, lai redzētu kā saule lēnām iegrimst jūrā.
Pico (Pizzo Calabro)
Neliela piekrastes pilsētiņa ar 9000 iedzīvotājiem Tirēnu jūras krastā. Tās vecpilsēta atrodas uz pakalna, bet pilsētiņas jaunākās daļas – zemāk, jūras piekrastē. Pico ir gan rosīgs vietējais centrs gan vasaras brīvdienu galamērķis daudzām Kalabriju apmeklējošām itāliešu ģimenēm. Vecpilsētas centru veido šauru ieliņu mudžeklis, bet galvenie apskates objekti Picco ir divi: 15. gadsimtā uzbūvētā Pico pils, kas labāk pazīstama kā Murata cietoksnis – šeit nāves sodu 1815. gadā izpildīja Napoleona svainim maršalam Muratam un Pjedigrotas baznīca, kas izgrebta mīkstā piekrastes klintī 17. gadsimtā un kurā izvietotas svēto skulptūras dažādās kompozīcijās. Stāsta, ka baznīca tika izveidota kā jūrnieku pateicība liktenim un Dievam par izglābšanos vētras laikā.
Redžio di Kalabrija (Reggio di Calabria)
Redžio di Kalabrija ir reģiona lielākā pilsēta, un galvenā osta kuģu satiksmei pāri Mesīnas šaurumam uz Sicīliju. Tās nedaudz haotiskā arhitektūra vien liecina par iespējamām sekām, kas rodas, ja pilsēta tiek uzbūvēta aktīvu zemestrīču zonā un gadsimtu gaitā daži tās rajoni jābūvē no jauna. Pēdējā lielā zemestrīce ar tai sekojošo cunami 1908. gadā nogalināja apmēram 100 000 pilsētas iedzīvotāju. Redžio savulaik bija visas Kalabrijas, bet pašlaik – tikai provinces galvaspilsēta. Lielās Grieķijas (Magna Graecia) laikos Redžio vietā atradās nozīmīga grieķu kolonistu pilsēta par ko liecina daudzie vēsturiskie atradumi. Netālu no pilsētas, pie Riace ciemata jūrā tika atrastas divas brīnišķīgas sengrieķu bronzas statujas un tagad tās atrodas pilsētas Nacionālajā muzejā. Redžio Nacionālais muzejs ir tūristu apskates objekts nr. 1 un te var apbrīnot ne tikai jau pieminētās statujas, bet arī bagātīgu, arheoloģisko izrakumu laikā atrasto, sengrieķu kultūras liecību kolekciju. Pilsētā ievērības vērta ir arī Katedrāle, Romiešu pirtis, pilsētas publiskais dārzs un plaša promenāde, kas stiepjas gar jūras piekrasti un paver skatienam Sicīlijas salu.
Šilla (Scilla)
Šilla ir pasakaini skaists zvejnieku ciematiņš – mazpilsēta, kas nes sengrieķu teikās pieminētā jūras nezvēra vārdu. Nezvērs dzīvoja augstā klintī un uzglūnēja jūrniekiem, kuri kuģoja caur Mesīnas šaurumam. Tikai Odisejam izdevās neskartam aizpeldēt garām Šilla un Haribdai (nezvērs, kas dzīvoja Mesīnas jūras šauruma Sicīlijas pusē). Lai ko arī neteiktu sengrieķu teikas, tieši pretim Šilla atrodas grūti pārvarāmas spēcīgas zemūdens straumes un atvari. Pati pilsētiņa ir sadalīta trīs daļās – piekrastes daļa pie ostas Marine Grande, 5. gs. pirms mūsu ēras uzbūvētais cietoksnis Castello Ruffo un administratīvais centrs Šilla augstākajā daļā, un Kjanaleia – sensena zvejnieku apmetne – ar šaurām ieliņām laivas platumā, krāsainām mājām, kuru sienas apskalo jūra, izžautiem tīkliem, zili krāsotām laivām un godpilno vietu „Itālijas visskaistāko ciematu” sarakstā.
Runā, ka Šilla esot viena no vietām visā Kalabrijā no kuras paveras visskaistākais saulriets, īpaši no Belvedere di Piazza San Rocco.
Šillas nacionālais parks
Apmēram 150'000 hektāru dabas - gan plašas pļavas un takas ar lielu augu bagātību, gan meži ar to iemītniekiem. Šis Kalabrijas reģions sevī ir spējis saglabāt īsto atmosfēru - tā ir vieta, kur daba ir roku rokā ar maziem ciematiem un tai pat laikā aktīvās atpūtas mīļiem piedāvā ne tikai pastaigu takas, bet arī citas sportiskās izklaides.
Sant Elia
Sant’Elia – viena no piejūras kalnu masīva Aspromontes virsotnēm, kas atrodas 582m virs jūras līmeņa un tiek saukta par „ balkonu ar skatu uz Tirēnu jūru”. Kalns aizņem Palmi pilsētas dienvidu daļu un paver lielisku skatu uz to, kā arī uz jūru. Jau X. gadsimtā te tika uzbūvēts klosteris, kas gadsimtu gaitā tika vairākkārt izpostīts gan zemestrīču rezultātā gan pēc teritorijas iekarotāju uzbrukumiem. 1958. gadā tika Sv. Elija baznīca tika atjaunota pēdējo reizi un tajā var apskatīt vairākas svēto skulptūras. Kalna virsotnē izvietoti vairāki skatu laukumi, no kuriem paveras plaša panorāma ne tikai uz Tirēnu jūru un Palmi pilsētu, bet arī uz Vatikano zemesragu, Mesīnas jūras šaurumu, Eolu salām un Etnas vulkānu.
Aspromontes Nacionālais parks
Parks tika dibināts 1994. gadā un aptver 76 ha plašu teritoriju, kurā iekļauts milzīgs piramīdveidīgu klinšu veidojums Kalabrijas Apenīnu kalnu pašos dienvidos pie Jonijas jūras. Asas klintis mijas ar plašām terasēm, kas pakāpeniski nolaižas līdz jūrai. Parka floru veido simtgadīgi dižskabārži, ozoli, dienvidu priedes, sudrabegles, bet pašās dienvidu nogāzēs – olīvkoki, bergamotes un oleandri. Elpu aizraujošos skatus papildina straujas kalnu upes un brīnišķīgi ūdenskritumi. Parka teritorijā manāmas vēstures liecības, kas liecina par tās saikni ar seno grieķu kolonistu, romiešu un normāņu civilizācijām un kultūru.
Serra San Bruno
Neliela Kalabrijas pilsēta ar apm. 7000 iedzīvotājiem. Tas ir vietējais amatniecības, lauksaimniecības un tūrisma centrs ar rūpīgi saglabātām 18. gs ēkām ar granīta portāliem, kokgriezumiem rotātām lodžijām un kaltām dzelzs margām.
Serra San Bruno ir pazīstams tūrisma galamērķis, kas līdzīgs Alpu kalnu kūrortiem ar egļu un priežu mežiem visapkārt. Pilsētā ir vairāki apskates vērti reliģiska rakstura objekti, bet galvenais iemesls, kāpēc šeit ierodas neskaitāmi tūristi – Certosa – pirmais kartūziešu klosteris Itālijā, kas patiesībā ir vesels ēku komplekss un atrodas pilsētas nomalē. To dibināja Bruno no Ķelnes, kurš ieradās šajā apvidū 1090. gadā un lielu daļu sava mūža vientuļi pavadīja netālu esošajā alā.
Zungri
Zungri ir neliela pilsētiņa Vibo Valentijas provincē. Tā izvietojusies 571 m augstumā virs jūras līmeņa Poro plato ziemeļu daļā. Zungri ir visas apkārtnes lielākais lauksaimniecības centrs un arī pašas pilsētas arhitektūrai raksturīga zemnieciska vienkāršība. Šeit apskatāms alu komplekss, kuru XVII gadsimtā izveidoja no karadarbības austrumos bēgošie Bazilikāņu mūki. Alas, kuras izgrebtas klintīs ir vairāk nekā 100 un tās savā starpā savienotas ar tuneļiem. Alu mājokļiem nereti vērojama sarežģīta daudzstāvu struktūra un izbūves ģeometrija, kas šo kompleksu padarījusi par unikālu Kalabrijas vēstures liecību.
Džerače (Gerace)
Džerače ir neliela pilsētiņa, kas atrodas Aspromontes kalnu masīva nogāzē. Džerače ir saglabājusi viduslaiku apdzīvotas vietas šarmu ar vairākām baznīcām, amatnieku darbnīcām, šaurām ieliņām un izrotātiem skvēriem. Tā ievērojama ar savu VII gs. cietoksni, kas tika uzbūvēts tur esošās apmetnes aizsardzībai. Cietoksni ir pa laikam sagrāva šajā apvidū bieži notiekošās zemestrīces, bet katru reizi tas tika atjaunots un uzlabots. To apjož masīvas aizsargsienas un iekšpusē izveidota īpaša kanālu sistēma, lietusūdens savākšanai un uzkrāšanai centrālajā baseinā. Cietoksnim tika izveidots pamatīgs, apaļš centrālais tornis, bet tā iekšienē atradās neliels bizantisks lūgšanu nams, kas darbojās līdz pat XVII gadsimtam, kā arī bagātīga munīcijas un ieroču noliktava.
Sicīlija un Etna (otrā pusē Messinas jūras šaurumam)
Sicīlija atrodas vien "rokas stiepiena" attālumā no Kalabrijas. No šejienes paveras arī skats uz Etnu un līdz Sicīlijai var ļoti ērti nokļūt ar prāmi no Reggio de Calabria pilsētas uz Messinu pāri līcim. Ceļā jāpavada vien nieka 30 minūtes un esat klāt.
Ja interese doties uz pašu Etnu, tad gan jārēķinās ar vairāk laika, jo brauciens no Mesinas līdz Etnai ar auto aizņem aptuveni 2h, savukārt ar vilcienu - aptuveni 4h.
