Mēs no Monpeljē! atbildu lidostas pasu kontroles darbiniecei, kura jautā, kāds mūsu ceļojuma sākumpunkts. Tā kā tiešā lidojuma no Monpeljē uz Rīgu nav, izlīdzamies ar pārsēšanos Londonā. Kur tad tas? Vai Spānijā? strupi noprasa robežsardze, un atdod pases, lai varam atgriezties dzimtenē.
Nē, Monpeljē ir septītā lielākā Francijas pilsēta, lielāka par Nicu vai Bordo, kas daudz labāk pazīstamas. Nezināšanu kundzei nevar pārmest, jo pilsēta ar iesauku ‘’Apdāvinātā’’ ārpus franciski runājošās pasaules nav plaši zināma. Grūti pateikt, kāpēc tā, jo ‘’Apdāvinātai” ir viss, kas nepieciešams, lai patiktu: sena vecpilsēta, moderna arhitektūra, smilšainas Vidusjūras pludmales aptuveni tik tālu, cik no Rīgas centra ir Vecāķi, un tam klāt un apkārt viss tas, kā dēļ tik ļoti mīlam Franciju.
Turklāt Monpeljē nav nekāda jaunule, tās vārds daudzināts jau teju tūkstoš gadu, ņemot vērā, ka Monpeljē universitāte ir starp vecākām pasaulē, tā ir vecākā augstākā medicīnas mācību iestāde, kas joprojām strādā, Nostradamus, Petrarka ir absolventu vidū. Pavasaros priecājamies par magnolijām, bet vai zinām, ka tās nosauktas Monpeljē universitātes absolventa, botāniķa Magnola vārdā?
Monpeljē nav bijis laika sevi reklamēt, jo tai jāballējas. Ceturtā daļa pilsētas iedzīvotāju ir studenti, kas piepilda vecpilsētu (vienu no lielākajām bez-auto teritorijām Vakareiropā) tiklīdz lekcijas beigušās. Monpeljē ir Langedokas-Rusijonas vīna darīšanas centrs (kas ir mazāk pazīstams kā Bordo vai Burgundija, te pārsvarā dara sārtvīnu), un glāzes te pildās demokrātiskāk kā elitārākajos Francijas vīna novados.
“Apdāvinātās” ostas funkciju pilda senā Seta, kuru dēvē arī par Francijas Venēciju (lai gan bez pamata, jo Setas citadele atrodas aptuveni 183 m augstā Senklēra kalnā un applūšana tai nedraud). Līdz ar to Monpeljē nav Marseļai raksturīgā pasaules elpa, un tā, lai gan jūra ir skatiena attālumā, paliek par francisku dienvidu lielpilsētu. Pretēji iekšzemes lielpilsētai Tulūzai, kas visai pasaulei piegādā Airbus lidmašīnas, vai Grenoblei, kas dzirdēta ziemas sporta vai olimpisko spēļu sakarā, Monpeljē pasaules skanējumu nesasniedz. Arī Eiropas lielākā nūdistu kolonija Kapdagda nenes Monpeljē vārdu.
Bet tomēr mēs bijām ļoti priecīgi par nedēļas nogali Monpeljē, jo nav tā, ka viss, ko iepriekš nepazinām, nemaz nav pazīšanas vērts. Monpeljē bija iespēja kārtīgi izstaigāties pa seno vecpilsētu, auto netraucētiem, un sajust īstu dienvidu sauli arī vēla rudens pēcpusdienā. Pasēdējām terasē palmu ēnā netālu no Komēdijas laukuma, kurš vārdu palienējis no Komēdijas Teātra, vienas no greznākām baroka ēkām Dienvidfrancijā. Apskatījām gotisko Senpjēra katedrāli, kura drīzāk atgādina cietoksni kā dievnamu.
Nostaigājām vismaz gar desmit, varbūt piecpadsmit no apmēram astoņdesmit Monpeljē hotels particuliers, kurus var salīdzināt ar mūsu Alberta ielas vai Elizabetes ielas greznajiem Art Nouveau namiem, tik paaudzi un stilu senākiem.
Vai atceraties Sofokla sengrieķu traģēdiju par ģimenei uzticīgo Antigoni? Monpeljē saimniekiem bija drosme astoņdesmito gadu beigās uzticēt centrāla, bet nelabvēlīga mikrorajona pārbūvi toreiz jaunajam, bet drosmīgajam spāņu arhitektam Rikardo Bofilam. Viņa vadībā no jauna uzbūvētais Antigones mikrorajons ar mērogu, simetriju, atsaucēm uz sengrieķu arhitektūru iedveš bijību un pārsteidz, līdzinoties Vašingtonai vai 30. gadu Vācijas arhitektūrai.
Un – paspējām ar riteņiem aizbraukt līdz pašai Vidusjūrai. Novembra vidus vēl bija gana mīlīgs, lai apslapinātos sāļajos, siltajos ūdeņos.
