Tulūza - tā ir pilsēta ar šarmu, kņadu un pievilcīgu arhitektūru. Šeit atrodami gan mazi skvēriņi, gan lieli laukumi, gan ēkas, kuras celtas vai atjaunotas pēdējā desmitgadē, gan tādas, kuru vēstures līkloči meklējami teju gadu tūkstoti senā pagātnē. Pilsētas ielas caurvij Oksitāņu reģiona arhitektūra – sarkano ķieģeļu ēkas, kā arī tādas, kuru logus un balkonus rotā smalki kalumi – gan ierasti loga ailes lejas pusē, gan neierasti – loga augšpusē.
Raksturojot karmīnsarkano pārbagātību, varam iztēloties lielu, plašu bruģētu laukumu, kura malās atrodas ēkas, kas līdzīgas Rīgas Fondu biržai Doma Laukumā. Taisnības labad gan jāsaka, ka pilsētas centrālais laukums pie Kapitolija ēkas ir pāris reižu lielāks par mūsu Doma laukumu. Pats Kapitolijs, kurš uzbūvēts jau 12. gadsimtā, ir lielisks apskates objekts – tas ir kā miniatūra Rundāles pils ar greznām zālēm, kuru sienas un arī griesti bagātīgi rotāti gleznojumiem – gluži kā Siksta kapelā Vatikānā. Viens no tiem ir īpaši zīmīgs, pat leģendārs – uz tā attēlota sieviete, kura stāv uz Kapitolija balkona un, visiem laukumā sanākušajiem, izrāda savu skaistumu. Vietējie iedzīvotāji zina stāstīt, ka tā neesot tikai leģenda un šāda dāma patiesi esot dzīvojusi un savu daili pilsētas iedzīvotājiem un viesiem demonstrējusi īpaši nekautrējoties.
Tulūzā viss ieturēts vienotā stilā, pat veikalu nosaukumi uz sarkanīgajām ēkām ir skaistiem zeltītiem burtiem rakstīti. Šeit nepārprotami jūtama Francijas/ francūžu izsmalcinātība.
Kā jau Francijā, ik uz stūra ir pa boulangerie – neliela, smalka konditoreja, kur neiztikt bez bagetēm (baguette), kruasāniem (croissants) un citiem šai kultūrai tik tipiskiem konditorejas izstrādājumiem. Bagetes var iegādāties pat īpašos “automātos” – maiznīcā nav jāstāv rindā, atliek vien izvēlēties, kādu bageti vēlaties, iemest monētu, paņemt maizi, ielikt papīra turzā, pašaut padusē (kā to nes lielākā daļa francūžu) un doties dienas gaitās.
Ejot pa mazajām ieliņām un uzzinot dažnedažādākās leģendas, var tikai savā iztēlē spēt uzburt noslēpumiem apvītas pagātnes vīzijas. Tās stāsta par to, ka 3. gs. “reliģiju karu” laikā pirmais Tulūzas bīskaps, Svētais Saturnins, tika piesiets bullim aizmugurē un vilkts cauri visai pilsētai. Šī pati leģenda vēsta, ka vietā, kur bullis apstājās, pēcāk tika uzcelta baznīca un 14. gs. pārbūvēta par vienu no skaistākajām Tulūzas katedrālēm - St.Saturnin katedrāli. Jāteic gan, ka viena otra iela savu izskatu nav būtiski mainījušas, vien kādas ārdurvis ieguvušas jaunu krāsojumu vai logu rūtis kļuvušas modernākas, bet bruģis, ķieģeļu fasādes un vilinošie iekšpagalmi šķiet kā simtiem un tūkstošiem gadus veci.
Ielu nosaukumi lielākoties ir 2 valodās un nezinātājam pēc pirmā acu uzmetiena liksies, ka otra valoda ir Spāņu, taču nē – šeit daudz kas ir ne tikai franču, bet arī Oksitāņu valodā (reģions, kur atrodas Tulūza).
Kad iestājas vakars un šķiet, ka dienas kņada tūlīt, tūlīt norims, Tulūzas centrs ņirb citās nokrāsās – daudzi restorāni piesaista vietējos gardēžus un pilsētas viesus ar plašām un izmeklētām ēdienkartēm. Tajās atrodami gan tradicionālie sautējumi, gan Mišelin ceļvežu uzmanību un atzinību guvušas maltītes. Ja latviešiem ir teiciens: “atrodams uz katra stūra”, tad šeit tas neatbilstu patiesībai, jo vietumis restorāni atrodas blakus viens otram visas ielas garumā – sasēduši kā zirņi pākstī. Taisnības labad jāsaka, ka pavakariņot nav pārāk lēti, tomēr gardi gan. Ja pēcāk ir vēlme paķert veikalā kādu labu franču vīnu, tad to noteikti var izdarīt par daudz draudzīgākām cenām, kā pie mums Latvijā.
Rimtāku gaisotni pilsētā var rast, pastaigājoties pa promenādi – šeit vairs nav vecpilsētas kņadas un gan upes tuvums, gan tai blakus esošā koku aleja rada ļoti mierīgu noskaņu.
Vietu un lietu, ko redzēt Tulūzā, ir daudz – gan baznīcas un katedrāles, gan laukumi un parki. Tos, kuri jau bijuši neskaitāmās baznīcās un šķiet, ka visu jau redzējuši, Jakobīņu klostera konstrukcija spēs pārsteigt – šeit kolonnas izveidotas neraksturīgi vienā rindā un viena no tām veidota īpašā “palmas” formā. Šāda arhitektūra nav pārāk populāra, un var tikai minēt, kāpēc tieši šeit un šādi klosteris ir celts. Klostera ēka spēj priecēt arī vakara stundās pēc tās aizvēršanas, kad iespaidīgā fasāde un vitrāžas tiek gaumīgi izgaismotas un pievilina gan acu skatienus, gan fotoaparātu objektīvus. Arī šajā apkaimē vakarā dzīvība neapstājas – turpat uz stūra ir neliela kafejnīca, kur var sēdēt un baudīt vakara tēju vai vīna glāzi, paejot pāris minūtes vecpilsētas centra virzienā, var nonākt palielā laukumā pie strūklakas, kur cilvēki sēž uz soliņiem un nesteidzīgi pārrunā dienas notikumus, pavecāki kungi smēķē, dāmas smaidot sačukstas, jaunieši, tāpat kā citur pasaulē, pievērsušies savām viedierīcēm, un arī šeit – pie ēkām un to pirmajos stāvos atrodas restorāni, restorāni, restorāni …
Ģeogrāfiski Tulūzai ir ļoti pateicīgs novietojums – no tās ērti doties gan uz Pirenejiem, kas Spānijas pievārtē, gan Francijas vienu no svētceļojuma galamērķiem – Lurda, gan tādām skaistām pilsētām kā Karkasone un Albi. Par Tulūzu var pieminēt arī to, ka tā ir viena no šobrīd Eiropas Savienībā visstraujāk augošajām pilsētām, galvenokārt, pateicoties savai aviācijas un biotehnoloģiskajai rūpniecībai, jo šeit atrodas viena no divām Airbus rūpnīcām un pat uzņēmuma galvenā mītne
